Kā bagātās valstis kļuva bagātas, un kāpēc nabadzīgās valstis paliek nabadzīgas

Kā bagātās valstis kļuva bagātas, un kāpēc nabadzīgās valstis paliek nabadzīgas

Šis jautājums, nenoliedzami, nodarbina daudzu cilvēku prātus, taču viennozīmīgu atbildi uz to sniegt nespēj neviens. Bet ir skaidrs viens, tas, kas der visam – neder nekam. Tai skaitā arī vairums pastāvošo ekonomikas teoriju, kuras, maldinot ar savu “pareizību”, daudzas valstis ved arvien dziļākā nabadzībā.

Kā norāda grāmatas autors:

Bagātajām valstīm ir tendence uzspiest nabadzīgajām valstīm teorijas, kuras tās pašas nekad nav izmantojušas un visdrīzāk arī nekad neizmantos.

Jo galu galā: Izvēle, kādus pieņēmumus kuros apstākļos lietot, beigu beigās ir savtīgo interešu un politiskās varas jautājums, un par nožēlu jāsecina, ka ne tikai Vašingtonas, bet arī pašmāju politiķu vidū.

Taču kāds ceļš ejams, vedot valsti labklājības un izaugsmes virzienā – palīdz skaidrot norvēģu ekonomikas zinātnieks Ēriks S. Reinerts, lasītāju iepazīstinot ar savu fundamentāli atšķirīgo pieeju ekonomikas politikas skaidrošanā. Viņš ir pārliecināts, ka valstu nabadzības iemesls ir rūpnieciskā sektora neesamība, nevis kapitāla trūkums kā tāds.

Daudzi mūsdienu ekonomisti nav spējīgi aptvert, ka valstij ar neefektīvu rūpniecības sektoru klājas daudz labāk, nekā valstij, kurai tā nav vispār.

Cilvēki tiek maldināti ar ekonomistu vidū tik populāro Rikardo teoriju, ka valstij būtu jāspecializējas tajā jomā, kur tām ir relatīva priekšrocība attiecībā pret citām valstīm. Taču tieši šeit pēc Ē. S. Reinerta domām slēpjas arvien pieaugošās nabadzības un modernās kolonizācijas lamatas, jo tieši izdarot šo izvēli, liela daļa valstu izvēlas specializēties būt nabadzīgām.

Pirmās, kuras savas izvēles sekas izjūt visvairāk, ir valstis, kuras, tai vietā, lai ražotu produkciju ar pievienoto vērtību, specializējas savu dabas resursu eksportēšanā.

Globalizācija bija kļuvusi par jaunu “kolonizācijas” procesu. Kolonija, tāpat kā pirms piecsimt gadiem, būtībā ir valsts, kurai ir ļauts ražot tikai izejmateriālus.

Turklāt, lai deindustrializētās attīstības valstis aizmirstu savu vēlmi industrializēties, tās kārdina ar lauksaimniecības produkta eksportu uz ES un ASV. Tomēr, eksportējot pārtikas produktus, nekad neviena valsts nav kļuvusi bagāta, ja tai nav sava rūpnieciskā ražošanas sektora.

Industriāla valsts var uzturēt un pabarot daudz vairāk iedzīvotāju nekā agrāra valsts tajā pašā teritorijā,

Visbeidzot – Rūpniecības radīšana un aizsargāšana ir arī demokrātijas radīšana un aizsargāšana – cik tālu Latvijai līdz demokrātijai, lai spriež katrs pats…

Patīk fakts, ka grāmata nav piesātināta ar sarežģītiem ekonomikas terminiem, kas ļauj grāmatā gūtās atziņas uztvert un izprast pat ekonomikas nespeciālistam. Šo grāmatu ieteiktu izlasīt ikvienam mūsdienu Latvijas “būvētājam”, tai skaitā arī politiķiem, lai radītu tik nepieciešamo līdzsvaru starp lauksaimniecības un rūpniecības ražošanu.

Uzskatu, ka izlasot šo grāmatu, teju ikviens varēs daudz labāk apzināties savu vietu mūsdienu ekonomiskajā sistēmā un kaut vai izpratnes līmenī sniegt ieguldījumu ceļā uz Latvijas tautsaimniecības izaugsmi, jo kā par grāmatu izsakās ekonomists Jānis Ošlejs:

Gudra grāmata visiem, kas vēlas panākt strauju un drošu Latvijas pievienošanos bagāto valstu pulkam.

Cits jautājums – vai mēs to gribam?

Par autoru

Ēriks S. Reinerts ir pasaulē slavens norvēģu ekonomikas zinātnieks, Reālās ekonomikas fonda The Other Canon dibinātājs un Norvēģijas Stratēģisko pētījumu institūta pētnieks. Viņš ir viens no pasaules vadošajiem neortodoksālās attīstības ekonomikas ekonomistiem un ir konsultējis ANO un vairāku valstu valdības ekonomikas attīstīšanas jautājumos.

Ekonomikas izglītību ieguvis Šveicē, vēlāk studējis biznesa menedžmentu Hārvarda Universitātē, visbeidzot doktora grādu ieguvis Kornelas Universitātē (Cornell University) Ņujorkā. Doktora disertācijas nolūkos Ē. S. Reinerts daudz laika pavadīja Latīņamerikā, strādājot pie attīstības projekta ieviešanas Andu kalnu ciematos.

Vēlāk 1972. gadā viņš nodibina savu uzņēmumu Itālijā, kas nodarbojās ar krāsu paraugu ražošanu galvenokārt automašīnu ražošanas uzņēmumiem. Paplašinot uzņēmuma darbību Norvēģijā un Somijā, uzņēmums kļuva par lielāko šāda veida produkcijas ražotāju tā laika Eiropā, līdz 1991. gadā viņš uzņēmumu pārdeva.

Kopš tā laika Ē. S. Reinerts ir pabijis vairāku organizāciju vadošajos amatos, kas galvenokārt nodarbojušies ar ekonomikas jautājumu pētniecību. Šobrīd viņš ir profesors Tallinas Tehnoloģiju universitātē un lasa lekcijas piecās valodās par inovācijām un attīstības stratēģijām.

Autors: Ēriks S. Reinerts
Nosaukums: Kā bagātās valstis kļuva bagātas…
un kāpēc nabadzīgās valstis paliek nabadzīgas
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Izdošanas gads: 2012
Tulkojums latviešu valodā: Pēteris Treijs
Lappušu skaits: 392
ISBN: 978-9934-0-2669-0

 uzzini-cenu

Scroll To Top