Prasme runāt publiski (Grāmatas apskats)

Prasme runāt publiski (Grāmatas apskats)

Kad bija pēdējā reize, kad tu tā pa nopietnam esi darbinājis savu runas aparātu? Ja tu vari tikt pieskaitīts pie cilvēku vairākuma, tad nekļūdīgi var teikt, ka tas bija brīdī, kad nāci pasaulē. Tieši mūsu dzīves pirmie gadi ir tie, kad mūsu runas mehānisms tiek darbināts visdabiskākajā veidā.

Paklausies bērnus runājam – manuprāt, nav nekā dabiskāka un emocionāli bagātāka par maza bērna runu. Taču ar nožēlu jāatzīst, ka laika gaitā mēs šo prasmi pazaudējam, jo pieaugot cenšamies atdarināt citu cilvēku runas veidu, tādējādi pazaudējot savas, tikai mums raksturīgās runāšanas īpatnības.

Katra cilvēka īpatnējā, tikai viņam raksturīgā runāšanas veida izkropļošanas briesmas draud, tuvojoties pusaudža vecumam.

Tāpēc ir svarīgi vērot ne tikai sava runas veida attīstības gaitu, bet vienlaikus arī savu bērnu runu, un nepieciešamības gadījumā iesaistīties tā korekcijā, jo lietas, kas nevērīgi tiks palaistas pašplūsmā, vēlākos gados var ļoti nepatīkami atspēlēties un izpausties kā nespēja skaidri un saprotami izteikties.

Grāmatas pirmā nodaļa tiek veltīta īpašu vingrinājumu apgūšanai, kuru pareiza izpilde būtiski uzlabo ikviena runātāja dikciju. Protams, neizpalika arī atsevišķu vingrinājumu izmēģināšana, kurus pildot, sapratu, ka manā gadījumā līdz skaidrai dikcijai vēl daudz darāmā… Nedaudz mulsināja atsevišķos gadījumos visai sarežģītie vingrinājumu skaidrojumi iesaistot dažādus anatomiskus terminus (piem., Mēles sāni piekļaujas augšzobiem, saskaroties arī ar cietajām aukslējām, vidusdaļā veidojas iegarena renīte, pa kuru izplūst gaiss, radot skaņu s.). Tos atšifrēt varēju tīri tikai intuitīvā līmenī, tāpēc būtu bijis labi, ja tiktu iekļauts kāds ilustratīvs materiāls, kurš to visu vizuāli parādītu, vai vismaz identificētu atsevišķos terminus.

Otrā daļā tika aplūkoti runas tekstu veidošanas pamatprincipi, kuri lika man saprast, ka šodien daudzas, iespējams, ļoti labas runas, tiek apaudzētas ar nekam nevajadzīgiem vārdiem, kuri rezultātā liedz uztvert runas patieso jēgu. Neviļus rodas iespaids, ka sabiedrībā valda uzskats, jo vairāk – jo labāk, taču, pēc vairāku piemēru aplūkošanas, nākas secināt, ka tomēr, jo kodolīgāk – jo labāk. Bet to noteikti nevajadzētu uztvert kā tādu unikālu recepti, jo ikvienas runas gatavošanā jāņem vērā konkrētās mērķauditorijas iezīmes. Tikai mērķtiecīgi radīta runa radīs vajadzīgo efektu.

Katrā teikumā (kā uzrakstītā, tā izrunātā), lai cik garš tas būtu, ir tikai viens vārds, kura dēļ šis teikums ir ticis radīts.

Visbeidzot grāmatas nobeigumā autore pievēršas jautājumam par publisko runu kā tādu, uzsverot, ka klausītājus pārliecināt var tad, ja viņi saprot, ko viņiem saka. Bet klausītāji var saprast, ko viņiem saka, tikai tad, ja runātājs pats saprot, ko viņš saka. Šajā nodaļā autore mēģina mazināt nepatieso stereotipu, ka par oratoriem piedzimst, lai gan vienlaikus jāatzīst, ka katram pašam jāmēģina noteikt, cik daudz viņam devusi daba un kas būs jāpanāk ar darbu. Un ar to tiek domāts visnotaļ smagu darbu, jo cilvēks šodien ir iemācījies sev pakļaut teju visu pasauli, taču vienīgais, kā pakļaušana cilvēkam sagādā manāmas grūtības, ir viņš pats.

Interesanta un līdz šim vēl nepieredzēta lieta šķita komplektā pievienotais CD, bet jāsaka, ka tas lika nedaudz vilties, jo gaidīju, ka bez ierunātajiem balss vingrinājumiem, tajā būs kaut kas vairāk, piemēram, gatavu runu, uzrunu vai apsveikumu uzmetumi dažādām dzīves situācijām, papildus mēlmežģi un vingrinājumi, kurus apjoma dēļ nebija vērts iespiest pašā grāmatā, pieļauju, ka autorei tādu ir pārpārēm, utt. Taču neskatoties uz to, noklausoties diskā iekļautos ierakstus, nekas cits neatlika, kā vien dziļi paklanīties runas vingrinājumu izpildītāju priekšā, jo tie no tiesas parāda, uz ko ir vērts tiekties.

Par autoru

Antonijas Apeles nu jau cienījamā mūža 35 gadi veltīti darbam radio, veidojot aptuveni pusotra simta radioiestudējumu. Ar viņas darbu – bērnu un klasiskās literatūras iestudējumiem – pazīstamas jau vairākas klausītāju paaudzes.

Antonija nāk no Latgales un atceras, ka savulaik gribēja būt pianiste, bet trauma šo sapni liegusi piepildīt. Antonija studējusi angļu valodu, pēc studijām atgriezusies Latgalē un četrus gadus Viļānu vidusskolā strādājusi par angļu valodas skolotāju. Savulaik iestājusies režisoru kursā Teātra fakultātē Rīgā, kur mācījusies kopā ar Streiču. Laikā no 1971. līdz 1975. gadam strādājusi Liepājas teātrī, un šo laiku autore atminas kā viņas dzīves laimīgākās dienas.

Kopš 1964. gada Antonija Apele ir nenogurstoša runas pedagoģe – vairāku paaudžu aktieri, žurnālisti, televīzijas un radio diktori pie grāmatas autores ir izgājuši Pareizās runas skolu, un pat dažs ministrs arī ir Antonijas Apeles audzēknis. Par Antonijas Apeles kā runas pedagoģes talantu lieliski izsakās radio režisore un producente Diāna Bērza: Cilvēki, kas iziet viņas skolu, pareizi runā visu mūžu!

Autors: Antonija Apele
Nosaukums: Prasme runāt publiski
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Izdošanas gads: 2011
Redaktors: Gundega Sēja
Lappušu skaits: 136
ISBN: 978-9934-0-2280-7

 uzzini-cenu

Scroll To Top